Mēs nekad nebūtu domājuši par pasauli.

Mēs nekad piekļauties uz attēlotie aspektu, bet tikai tāpēc, ka no tā, mēs varētu veikt attēlotie to tik preciously.

Mēs visi esam balstīti uz izdzīvošanu abpusēji neatvairāmā līmenī.

Mēs visi esam savstarpēji īpašos apstākļos ar vecumu mūža garumā, paaugstinātu reģionu vai arī personīgi paveiktā vidē.

Mums ir jāsaskaras un jāsaskaras ar patiešām iemiesotu situāciju.

Ideāls, ideoloģija, taisnīgums jebkurā laikā apgrūtina mūsu ikdienas realitāti. Tāpēc, ka mēs nekad ņemt vārdus un jēdzienus domāšanā.

Iemesls varētu secināt Dievu, vai ne?

Tomēr kā mēs būtu varējuši iegūt iemeslu?

Kā mums varēja dot savu pasauli, būtni, laiku?

Kā mēs varētu interpretēt providence?

Ko tas nozīmē, mūsu personiski dota realitāte?

Tikai viena patiesība ir dota ikvienam. Tā ir citas dienas nāve.

Mūsu laiks ir saistīts ar mirstību.

Šis absolūtais likums liek mums bieži iztērēt realitāti. Ikvienam ir jābūt modriem, novērojot jebkuru kustību pasaulē. Daži prāti varēja iet tik labi, citi nevarēja to darīt.

Ko mums vajadzētu uzskatīt par tik svarīgu? Cēls? Svēts? Pazīstams?

Tiek doti tikai šie neregulārie jautājumi, tomēr citādi tikai nav atbildes.

Jūn. 1st. 2021