Nav sapņa, nav labas atmiņas, nav konkrētas nākotnes perspektīvas.

Tikai Tikai braucot.

Dažreiz kaut kas varētu būt pievilcīgs, bet šī lieta nekad nevarētu mani mainīt.

"Dzīve ir parodija."šo frāzi varētu izdarīt, iegūstot kaut ko un kam ir tik stabili nedaudz, bet man, šī lieta nav neviena, no sākuma, kas būtu bijis neviens.

Atmiņas lieta nedrīkst palīdzēt tagad dara un gribu kaut ko darīt, jo jebkurš izmēģinājums un nodoms varētu būt neatkarīgs, kam un nav nozīmes ar jebkuru pagātni.

Laiks darbojas, nevis atskatoties uz jebkuru pašu nospiedumu.

Cilvēka indivīds, iespējams, vai nu ir tas pats, jo laiks nekad nedrīkst gaidīt mūsu skriešanu.

Skriešana tiek uzsākta tikai ar tagad gribu. Tomēr jebkuram īslaicīgam darbības aspektam varētu būt ne tikai spēks, bet gan paša griba.

Ko tas nozīmē, darbojas dzīvē, vai dzīve darbojas?

Droši vien man jābūt nevienam, šī lieta ir noteikta tikai ar jebkuru apkārtējo vidi, kas mūs ieskauj, tāpēc obligāti.

Ņemot sevi nevarēja piesaistīt tik fecund solījumu.

Man ir jāveido tikai ar visu attiecīgo spēku savstarpējās reaģēšanas aspektā.

Nav cerības, ne vēlēšanās, ne gaidīšana, bet tikai elpošana, tai ir jābūt skriešanai.
Skriešanai ir daudzveidība. Elpošana nedrīkst būt tik daudzveidīga, bet tik personiska, ka klātbūtne nav tik izcila.

Bet tā nebūtu problēma.

Tikai mūsu personīgo uztveres interese padara mūs ideja katrā gadījumā, kā mēs personīgi palaist gar pašu gribu, ka nopratināšanā jābūt katram atšķirīgs, un tas būtu labi.

Dzīve nav sapnis, ne Parodija, ka secinājums varētu redzēt.

Es gribu izsaukt jebkuru skriešanu, ko es varu apstiprināt, un pajautājiet katram no tiem: "Hei, kā jūs varat saglabāt savu skriešanu, kā jūs varat efektīvi atpūsties nākamajam posmam skriešanā?"

Bet neviena atbilde nav Atpakaļ uz mani, bet tas ir labi.
Tā kā dzīve skriešanā nozīmē galu galā izdzēst visu dialogu, kā nopratināšanu un atbildēšanu.

Dzīve darbojas, tikai būtne varētu būt modriem, kam katru klātbūtni.

Jūn. 25. 2021